Vai mākslīgais intelekts nogalina radošumu vai palīdz domāt plašāk?

Savas 20 gadu darbības gadadienā, ko atzīmēsim rudens cēlienā, viena no galvenajām I-Work Group tēmām ir radošums un inovācijas uzņēmumā un komandā. Šoreiz diskusija par Mākslīgo intelektu un radošumu.

Mākslīgais intelekts pēdējos gados no tehnoloģiju jaunuma ir kļuvis par ikdienas darba rīku. Tas palīdz veidot plašus tekstus un saturu, analizēt datus, ģenerēt jaunas idejas un attēlus, sagatavot prezentācijas un atrast risinājumus daudz ātrāk nekā iepriekš, vairākkārtīgi ietaupot laiku. Taču līdz ar šo ērtumu rodas arī būtisks jautājums: kas notiek ar cilvēka radošumu un domāšanu, ja pirmo ideju, pirmo teikumu vai pat pirmo risinājuma virzienu mūsu vietā piedāvā mākslīgais intelekts? Vai tas neapslāpē cilvēka vēlmi domāt pašam? Vai AI palīdz mums kļūt radošākiem? Vai tomēr padara domāšanu vienveidīgāku, ātrāku, bet seklāku? AI var būt gan spēcīgs palīgs, ja mēs protam ar to strādāt, gan arī drauds, kas padara mūs pasīvus, neaktīvus un pat atkarīgus no AI.

Radošums nav tikai “laba ideja”

Bieži radošumu uztveram kā spēju izdomāt vai izgudrot kaut ko jaunu un nebijušu. Nereti tas asociējas ar kaut ko “taustāmu”, vizuāli vai audiāli baudāmu. Taču patiesībā radošums ir daudz plašāks. Tas ir process, kurā cilvēks savieno pieredzi, zināšanas, intuīciju, emocijas un izpratni par konkrēto situāciju, veidojot savu redzējumu. Tas var notikt teju jebkurā profesijā, pat tādā, kur mums šķiet, ka “neko jaunu izdomāt nevar”. Radošums nav tikai ātra jaunu ideju ģenerēšana. Tas ir arī jautājums par to, kāpēc konkrētā ideja ir vērtīga, kam tā palīdz, kādu problēmu risina un kādu nozīmi piešķir cilvēkiem, komandai vai organizācijai. Tieši šeit parādās būtiska atšķirība starp cilvēku un tehnoloģiju. Mākslīgais intelekts var piedāvāt daudz variantu, bet cilvēks spēj izvērtēt, kurš no tiem ir īstais. AI var radīt saturu, bet cilvēks piešķir tam kontekstu, emocionālo niansi un mērķi. Vai arī otrādi, ja mums pašiem vispār nav nekādas idejas un domas, tad arī AI nespēs pilnvērtīgi palīdzēt.

AI kā radošuma paātrinātājs

Pozitīvā puse ir acīmredzama. Mākslīgais intelekts ļoti efektīvi palīdz pārvarēt tā saucamo “tukšās lapas” sajūtu. Daudziem ir pazīstama situācija, kad, piemēram, jāuzraksta teksts, jāizdomā kampaņas ideja, jāstrukturē prezentācija vai jāatrod jauns fokuss, bet sākums nenāk viegli. Ir tāda kā prokrastinācija vai “blackout”. Katrs ar to tiek galā citādi. Šādos brīžos AI var kļūt par noderīgu domāšanas partneri un rosinātāju domāt plašāk, meklējot jaunus kontekstus. Tas var piedāvāt vairākus variantus, palīdzēt sakārtot haotiskas domas, iedot pirmo struktūru vai parādīt tēmu no citas perspektīvas. Tas nenozīmē, ka AI izdara darbu cilvēka vietā. Drīzāk tas palīdz ātrāk nonākt līdz pirmajam uzmetumam, kuru cilvēks tālāk pārveido, papildina, izvērtē un pielāgo. Līdzīgi kā sarunā ar kolēģi, reizēm pietiek ar vienu jautājumu vai komentāru, lai doma sāktu virzīties uz priekšu. Profesionālajā vidē tas var būt īpaši vērtīgi. Komandas var ātrāk ģenerēt idejas, pārbaudīt dažādus komunikācijas virzienus, sagatavot vairākus scenārijus vai ātrāk nonākt līdz risinājuma prototipam. Tas var veicināt inovācijas, jo samazina laiku starp ideju un tās pārbaudi.

Kur sākas riski un problēmas?

Problemātika sākas brīdī, kad AI no palīga kļūst par galveno domātāju. Ja cilvēks arvien biežāk sāk darbu nevis ar savu ideju, bet ar mākslīgā intelekta piedāvājumu, pamazām var mainīties pats domāšanas process. Tie, kuri ar AI strādā jau kādu laiku, sapratīs, ka AI domāšanas veids mēdz būt diezgan vienveidīgs. Turklāt tas var būt kļūdains, pārāk iluzors vai tāds, ko tas ir piedāvājis arī citiem. Radošums attīstās, kad mēs meklējam, kļūdāmies, šaubāmies, pārformulējam un mēģinām vēlreiz. Tieši šis neērtais un reizēm lēnais process bieži noved pie oriģinālākajiem risinājumiem. Ja šo posmu pilnībā aizstājam ar gatavu atbildi, pastāv risks kļūt par redaktoriem, nevis ideju radītājiem. AI mēdz piedāvāt loģiskus, korektus un drošus risinājumus. Tie bieži izklausās diezgan labi, bet ne vienmēr ir patiesi oriģināli. Ja visi izmanto līdzīgus rīkus, līdzīgus promptus un līdzīgas pieejas, saturs un idejas var kļūt arvien vienveidīgākas. Rezultātā rodas daudz pareizu, bet maz patiesi atšķirīgu risinājumu. Veidojas daudz vienveidīga materiāla, kuram nav augstas pievienotās vērtības. Viens no lielākajiem izaicinājumiem nevis tas, ka AI “nogalinās” radošumu, bet tas, ka tas var padarīt radošumu ērtu, paredzamu un pārāk līdzīgu citiem vai pat analogu. Protams, ja cilvēks nedomā vispār, arī šis var būt viens no risinājumiem, taču jautājums ir tāds, cik vērtīgs tas būs ilgtermiņā?

Cilvēka pieredzi nevar automatizēt vai “pārrakstīt”

Lai cik attīstīti kļūtu tehnoloģiju rīki, cilvēka pieredzei joprojām ir īpaša nozīme. Radošās idejās bieži vien svarīgākais nav tikai forma, bet tas, vai ideja rezonē ar cilvēkiem. Jo Tavas idejas patērētāji tomēr būs cilvēki, nevis tehnoloģijas. Mākslīgais intelekts var analizēt lielu informācijas apjomu, bet tas nepiedzīvo darba vidi, komandas dinamiku, klientu emocijas vai sabiedrības noskaņojumu tā, kā to dara cilvēks. Tas var atpazīt valodas modeļus, bet tas nesaprot dzīves pieredzi cilvēciski. Nereti pat valodas modeļi ir savdabīgi un attāli no cilvēku dzīvās valodas. Piemēram, personāla vadībā, mārketingā vai komunikācijā svarīgi ir ne tikai atrast pareizos vārdus, bet arī saprast, kā cilvēks tos uztvers. Vai vēstījums iedvesmos? Vai tas izklausīsies patiess? Vai tas atbilst uzņēmuma kultūrai? Vai tas nepazaudēs cilvēcību? Šīs nianses joprojām prasa cilvēka spriedumu un lemtspēju. Un tieši šajā līmenī radošums kļūst par daudz vairāk nekā tikai tekstu vai attēlu ģenerēšanu.

Inovācijas rodas no tehnoloģijas un cilvēka mijiedarbības

Runājot par inovācijām, AI noteikti paver jaunas iespējas. Tas palīdz ātrāk analizēt tendences, modelēt scenārijus, atrast sakarības un testēt idejas. Uzņēmumiem tas var nozīmēt ātrāku lēmumu pieņemšanu, efektīvākus procesus un jaunu produktu vai pakalpojumu attīstību. Tomēr inovācija nav tikai tehnoloģijas izmantošana. Inovācija rodas tad, kad tehnoloģija atrisina reālu cilvēka vai biznesa vajadzību. Tāpēc būtiski ir nevis vienkārši izmantot AI, bet saprast, kādu problēmu ar tā palīdzību vēlamies risināt. Šeit svarīga kļūst cilvēka spēja uzdot kvalitatīvus jautājumus. Jo labāks jautājums, jo vērtīgāka atbilde. Jo skaidrāks mērķis, jo jēgpilnāks rezultāts. AI laikmetā vērtība pārvietojas no spējas “izpildīt uzdevumu” uz spēju definēt virzienu, izvērtēt rezultātu un pieņemt gudru lēmumu. Tam nepieciešamas salīdzinoši profesionālas AI zināšanas un prasmes. Nepietiek tikai ar prompta uzrakstīšanu tērzētavā: “izdomā”, “pasaki”, “iedod”.

Vai AI apdraud radošumu?

AI pats par sevi radošumu neapdraud. To apdraud pavirša, nekritiska un pārāk ērta tehnoloģiju lietošana. Cilvēks kļūst inerts, pasīvs un jūtas komfortā. Diemžēl šādā stāvoklī jaunas idejas reti rodas. Lai nonāktu pie jaunas idejas, ir jābūt “radošajai spriedzei” jeb insight. Ja mākslīgo intelektu izmantojam kā aizvietotāju domāšanai, tas var vājināt mūsu spēju radīt oriģinālas idejas. Taču, ja to izmantojam kā atbalstu, tas var paplašināt mūsu iespējas, paātrināt procesu un palīdzēt nonākt pie risinājumiem, kurus citādi varbūt nemaz neapsvērtu. Jautājums nav par to, vai AI ir labs vai slikts. Jautājums ir par to, cik apzināti mēs to izmantojam.

Galvenā ideja un piemēri

Mākslīgais intelekts maina veidu, kā mēs strādājam, domājam un radām. Tas var palīdzēt mums kļūt efektīvākiem, drosmīgākiem ideju meklējumos un atvērtākiem jaunām iespējām. Vienlaikus tas atgādina, cik svarīgas ir tieši cilvēciskās prasmes: kritiskā domāšana, empātija, intuīcija, pieredze un spēja piešķirt idejām nozīmi.

AI var ģenerēt variantus, bet cilvēks izvēlas galveno virzienu. AI var paātrināt procesu, bet cilvēks nosaka mērķi un ideju. AI var palīdzēt radīt vairāk, bet cilvēks izvērtē, kas no tā visa ir patiesi vērtīgs. AI var piedāvāt tehniskās iespējas, bet cilvēks nosaka, kā tās tiks pielietotas.

Praktisks ieskats personāla speciālists AI kontekstā. Personāla atlase kopumā varētu šķist ne pārāk radoša joma, drīzāk tehniska un analītiska. Tomēr arī šeit nereti pašam ir jāizdomā atlases projekta realizācijas scenārijs, jāsaprot resursu kartējums un, pats galvenais, jāatrod uzņēmumam īstais cilvēks, spējot viņu novērtēt un motivēt. Ne vienmēr talants ir redzams labi uzrakstītā CV vai veiksmīgā intervijā. Nereti tam nepieciešama tieši cilvēka profesionalitāte, pieredze un spēja saredzēt šķietami neredzamās lietas: īpašības, vērtības, saderību ar uzņēmuma kultūru, kā arī īsto brīdi, kad izteikt piedāvājumu. Pats galvenais ir cilvēciska komunikācija un sadarbība. Tieši šeit redzam, ka personāla atlasē ir daudz momentu, kas nav tipveida, ieplānojami vai pilnībā paredzami. Daudz ko nosaka cilvēka rīcība, spēja izdomāt jaunu stratēģiju un atrast piemērotāko pieeju.